602. SĒRIJAS HRONIKAS | TOMĒR PA MĀJĀM
Šodien, šajā kārtējā neizteiksmīgi tumši slapjajā svētdienā, kad man būtu ar steigu jāķeras klāt sesijas darbiem es atļāvu sev pagulēt ilgāk un izmest loku pa rajonu izcili īsā, slapjā un vējainā pastaigā. Šajā semestrī esmu rakstījusi jau 3 darbus par padomu mantojumu un mikrorajoniem kā kultūras mantojumu, biju pārliecināta, ka vairāk no sevis izspiest neko nevarēšu šajā tēmā, jo bļin, tā tik ļoti nogurdina. Bet nu, man ir priekšā vislielākais no rakstu darbiem un tomēr pasniedzēja mani pavilināja vēl vienu reizi pie šīs tēmas pieķerties, tādā sevis kulminācijā, bet ne par to stāsts.
Stāsts ir par manu ne-radošo iztukšošanos pēdējo mēnešu laikā, kur arī iekļaujas absolūts savas radošās prakses kritizēšanas maratons, jo liekas, ka savu interesi padomju mantojumā esmu atražojusi un to tagad dara visi, ai kāda jēga, bet man bija super saruna par projektu, kas lēnā garā briest par Rīgas mikrorajoniem un uzaugšanu tajos. Man arī patīk aicināt interesantus cilvēkus uz kafij-randiņiem un parasti man ir nelieli pieraksti ar domu graudiem pie kuriem es vēlāk atgriežos, bet šoreiz kad tikos ar Tīnu, es biju mainītā lomā - manis teikto piefiksēja pierakstos, kas protams ir baigi forši un īstenībā glaimojoši. Jo vairāk mēs runājām par mikrorajoniem, par pieredzēm, kuras ir vērts stāstīt tālāk, Tīna tik man iestarpina pa vidu - oo, tu tiešām esi šitajā tēmā iekšā! vai arī - jā, tu tiešām zini daudz par šo un esi ļoti invested! Un tas manī kaut kā maģiski atgrieza to pārliecību, ka tā mana interese jau no kaut kurienes nāk, es tikai par to biju aizmirsusi, un vispār tas, ko es daru ir vairāk kā tikai skolas darbi uz atzīmi.
No manas radošās prakses puses, es tagad sen neesmu neko taisījusi no sevis-sev, esmu ierakusies pasūtījumos un lieldarbos, bet jau kopš vasaras es briestu savai kolekcijai, kas man līdz vasarai ir jārealizē, un galvenajā lomā ir manas mājas fasādes flīzītes. Te jau visi zina, ka Mežciems un 602.sērija ir mana absolūtā mīlestība (sveiciens maniem abiem vecākiem, kuriem liekas, ka esmu pilnīgi nenormāla), par mazajām fasādes flīzītēm es sapņoju jau sen. Jau kad biju sīka biju pārliecināta, ka uz balkona varēšu tās izkasīt no sienas, jo tik ļoti izskatijās pēc šokolādes gabaliņiem (kaut gan tās bija gaišās flīzītes), Septembra sākumā pie mājas durvīm atradu mazo gaišo flīzīti un atnesu mājās, nomazgāju un jau apcerēju, ko ar viņu darīšu. Gredzens? Kulons? Zeltā vai sudrabā? Nepalīdz arī tas, ka esmu labos draugos ar savu juvelieri.
Paiet divas dienas un atrodu brūno flīzīti uz ietves - šitas jau ir oho, jo brūnās flīzītes ir tikai uz dažiem balkoniem Mežciemā un protams proporcijā pret gaišo fasādi ir ļoti maz. Viss, man ir pa vienai no katras krāsas! Laime pilnīga. Esmu iegājusi azartā kā rūdīts sēņotājs, katru reizi, kad vedu Dendiju pastaigā noskenēju visu zālīti un krūmus, rudenī paspēju dabūt savā kontā +padsmit flīzītes, bet jau ar bonusiņu - divas ir pat visā apmetumā! Māja drūp kopā, es te lasu drupačas un priecājos, bet manī kaut kur ir pārliecība, ka pie šī ir vainīgas rajona kaijas.
Tagad Janvāris, sniegs ir nokusis pilnībā, rajonā atkal ir redzamas nesavāktās suņu kakas un izrādās arī flīzītes! Izeju šodien uz to savu pastaigu un es ieraugu +1 brūno flīzīti un vēl +7 gaišās; laime atkal pilnīga, iedvesma virmo gaisā kaut kur starp tām kakām, bet tas jau nav svarīgi vairs - iedvesma atnāca, un atnāca ar 8 izbirušām flīzītēm tieši priekš manis. Itkā jau man nevajag daudz, bet ej un atrodi viņas.
Janvāris iesākts ar +8 konta papildinājumu, foršu spērienu pa pakaļu, ka tā kolekcija ir jātaisa, jāizspiež tā lielā eseja skolai, un kas to zin, varbūt tā būs vislabākā no visām manām mikrorajonu esejām. Un vispār vislielākais no notikumiem - es vairs nestrādāšu no mājām! Vismaz ne savām. Es sāku izvākt savas šujamlietas uz savu pirmo darbnīcu, kas vairs nebūs manā viesistabā. Kā tur saka, new year - new me.
Šodien tomēr pa mājām,
Elīza 🪡
