STARP BLOĶENĒM UN VAIDELOTI

Ikgadējai patriotu nedēļai iesākoties ar Lāčplēša dienu, mana ikdiena izskatās kaut kā tā - esmu otrajā šūšanas piegājienā Līgo karogam, katru dienu skatos Vaidelotam acīs un viņš apņēmīgi skatās man pretī. Šujot šo kopiju ir bijuši visādi emocionāli brīži par Latviju, mūsu kultūru un latvietību kā tādu.

Pirms gada tieši šajā dienā bija pirmais mūsu darba grupas apmeklējums pie karoga orģināla Kuģniecības muzejā, kur tiku iepazīstināta ar vienu no mūsu tautas lielākajiem simboliem. Protams, orģinālā karoga stāvoklis ir bēdīgs un krātuve pati diži neatpaliek; sapratu, ka šī ir mūsu iespēja atdot karogam to izskatu, cēlumu, kvalitāti un savā ziņā svētumu, ko tas ir lēnām vizuāli zaudējis pēdējos 150 gadus. Ļaušos romantizēt par šī darba procesu: vērojot kā dūrieni vizuļo, toņu nianses sasaucās un izceļ mūsu pašu Vaideloti, man ir pārliecība, ka izšuju latviskumu vistīrākajā pakāpē. Ar dziļu pietāti pret kaut ko tik svētu.

Manai praksei arī ir tā otra puse, kur aizstāvu un ļaujos rast vērtību padomju kultūras mantojumā un post-padomju dzīvošanā. Arī tajā es atrodu autentiskumu un latvietību, nepārprotami citādāk iepakotus. Šī bilde ir mana šī brīža īstenība; piedalos lekcijā par kritisko domāšanu kultūras mantojuma studijās (paldies dievam par attālinātajām studijām) kamēr Vaidelotis tika pie izšūtas rokas.

Kad sākotnēji devos studēt uz UK, es biju pārliecināta, ka nu izmācīšos un kkādus desmit gadus varētu tur pastrādāt, līdz es pēc pirmā kursa atbraucu uz Latviju vasaru nodzīvot te un kopš tā brīža nevarēju atgriezties Londonā bez asarām. Tur nebija vecmammas ceptie pīrāgi, Lāčplēša dienas svecītes mūrī un pat garšīgi kartupeļi nebija. Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk pamanīju, kas Latvijā ir labāks, foršāks, mīļāks un tuvāks, un protams, vairāk sāp tad, kad netiec uz mājām, kad gribas visvairāk. Un tādi man bija tikai divi gadi, bet ar tiem pietika, lai katrus Valsts svētkus, Jāņus un Dziesmu svētkus gaidītu ar atbildības un piepildījuma sajūtu, kā neatņemamu sastāvdaļu no manas latvietības.

Nu, īsumā, šī bilde pasaka visu. Nākamā bilde, ko es dikti gaidu, būs no Dziesmu svētku ekspozīcijas atklāšanas maijā pie izkārta, pabeigta Līgo karoga, un man noteikti kājās būs savas paštaisītās pastalas.

Nepārtraukti šujot,

Elīza 🪡

P.S. Tā I.Ziedoņa bufete fonā ar šo apgaismojumu piedod kaut kādu katedrāles sajūtu bildei. Es nezinu, bet izskatās tik forši! Es mīlu savu darbu.