DEKOLINIZĒT IZŠUVUMU
Pirms nedēļām divām devos uz Rīgas Biržu apskatīt Indijas mākslas izstādi, kura man bija jāapskata studiju ietvaros; lielais iemesls kāpēc vispār tāda izstāde tika veidota ir tas, ka beidzot Rīgas Biržas krājumā esošie priekšmeti no Āzijas mākslas galerijas tika pilnvērtīgi izpētīti un apzināti, kas šobrīd muzeju nozarē ir ārkārtīgi svarīgi un teikšu pat nepiedodami nezināt. Rīgas Birža jau kādu laiku strādā pie dekolonizēšanas un pie jauna veida kā komunicēt ar saviem apmeklētājiem “caurspīdīgāk” un šis ir viens no redzamajiem rezultātiem.
Šis ir tas moments, kad manu viedokli ietekmē un labi paskaidro manas kultūras mantojuma pārvaldības un komunikācijas studijas, šajā semestrī apskatam ekspozīciju iekārtošanu, mantojuma interpretāciju un kultūrainavas, līdz ar to dzīvojam tādā atklātā diskursā par ikvienu kultūras pasākuma un notikuma aktualitāti un laikmetīgumu. Nu tā īsumā un godīgi - pati izstāde ir ar ļoti jocīgu apgaismojumu, tāda visai neizteiksmīga, un laikam, kas mani visvairāk pārsteidza, ka vizuālajā noformējumā ir izmantots viens no trendīgajiem Canvas fontiem, kuru izmanto pilnīgi visur šobrīd sociālajos medijos, kas jau krīt acīs tik pat ātri kā Ikea Kallax grāmatuplaukti. (Nu labi, šis tā paskarbi un virspusēji)
Staigāju pa izstādi un gaidu cik daudz un kādas būs tekstīlijas, vienmēr esmu ārkārtīgi kritiska pret izšuvumiem un kādā kontekstā tie tiek izmantoti, un šajā izstādē tie bija diezgan, kas šoreiz mani ieintriģēja. Man patika, ka izstādē bija aprasktīti diezgan daudz priekšmeti, no kurienes tie nāk, kā tika viedoti un ko tas nozīmē Indijas kultūrā, un pie šiem aprakstiem pie izšuvumiem es pakavējos. Redzēju Baltos darbus Pulled work un Shadow work tehnikās, kas replicēja mežģīnes, un šie šuvumi primāri tika eksportēti Britu aristorkrātiem, kāds pārsteigums. Tur jau jutu, ka man aizķērās viens domu grauds, bet eju tālāk un redzu izšūtas somiņas, kas man ļoti ieintriģē, jo šobrīd tieši vienu mazu somiņu šuju un bija interesanti pačolēt tuvāk. Te bija labs apraksts, kas paskaidroja, ka šīs mazās somiņas tradicionāli tika darinātas līgavām kāzu dienai, kas sakritības pēc ir arī mans gadījums - mazās somiņas šuju tieši līgavām un kāzām. Mazajām somiņām tika izmantoti Zeltšuvumu diegi, dēvēti par tresēm latviešu literatūrā, bullions vai purls angļu literatūrā un Канитель krievu literatūrā, kas aprakstā tika nosaukti par brokāta diegiem. Man ļoti interesē, ko šis termins nozīmē, jo es strādājoša un plaši praktizējoša izšuvēja ar bakalaura grādu Izšūšanā ar roku nesaprotu, kas ir brokāta diegs. Tādu terminu neatrodu, atrodu tik brokāta audumu, kas ir specifiska aušanas tehnika, kas īsti nesasaucas ar šo trešu ražošanas procesu. Šis paceļ jautājumu, kā var būt tik liela plaisa tulkojumos vai vienkārši terminoloģijā starp praktizējošiem profesionāļiem un mākslas zinātniekiem un to izmantoto literatūru, bet nu es to pagaidām norakstu uz savu nezināšanu (ja kāds mākslas zinātnieks šo man nokomentētu, es ļoti priecātos!).
Kopumā izstādē tekstīlijas ir daudz, ir diezgan izpētītas un labi aprakstītas. Pārtveru savus kompanjonus un apspriežamies pirms dodamies prom no izstādes par kopējām sajūtām un dzirdu pārdomas - galīgi nevar just to Britu ietekmi šajā izstādē. Man liekas, šis ir tas spārnotais teksts, kas mani pamudināja uz šīm pārdomām. Es atbildēju, ka Britiem jau pašiem nekā nav, tāpēc sagrābstijās visu pa kolonijām un uztaisīja re-brandingu priekš Eiropas. Es uzreiz atgriežos pie sava domugrauda par Baltajiem darbiem, es uzreiz sakonektēju, ka tomēr esmu mācijusies Britu augstskolā un viņu vēsturiskajās vērtībās, kas ir balstītas viņu kolonizācijas praksēs. Sāku domāt, nez vai šie baltie darbi, kas man tika mācīti, nav vien aizguvums no Indijas, nu vismaz tik plašā izteiksmē kombinējot ar rišeljē, broderie anglaise un caurajām vīlēm. Tad atgriežos pie brokāta diegu somiņām - zeltšuvumi Eiropā tika izmantoti visbiežāk aristokrātijā un baznīcās, jo tur protams bija nauda un statuss. Kustinot jautājumu un provocējot uz pārdomām - nez kāda ir tā laika līnija zeltšuvumiem Eiropā un Āzijā, vai vienlaicīgi šī tehnika tika attīstīta abās pasaules malās vai tomēr ir secīgi pārņemta un atkal citādāk iepakota. Visai dabiski man sāka rasties tāda baža, ka mans piesātinātais bakalurs ar 8-9 izšuvumu tehnikām tomēr ir ar citām saknēm, nekā man tika prezentēts. Man būs jāpārskata skolas izdotie mācību materiāli vai kaut kur tiek minēta senāka izcelsme un lietojums tehnikām plašāk par Eiropu.
Kas tad bija katalizators manai vēlmei uzrakstīt šo atskatu?
Tiktoks, kur mežgīņu vēsturniece un veidotāja Elena Kanagy-Loux pievērsa uzmanību klasiskai Eiropas augstprātībai par pārējo eksistējošo pasauli - 31.martā Dior prezentēja savu pre-fall 2023 kolekciju Mumbajā, Indijā, lai iepazīstinātu ar savu ilgtermiņa partneri izšuvumos un tekstila amatniecībā Chanakya Ateljē, kam tika izveidota arī pavadošā izstāde, tika iepazīstināts ar šīm tehnikām, ko Chanakya Ateljē ir piedāvājis. Britu modes vēsturniece un žurnāliste Suzy Menkes savā Instagram izteicās par vienu no izšūšanas tehnikām - “Kurš būtu iedomājies, ka indiešu pieticīgais/pazemīgais (humble) roku darbs var izvērsties Diora augstās modes stilā?” Šis ignorējošais, Eirocentriskais un klaji koloniālais izteikums ir tik noželojams savā patiesumā par to, kā mēs uztveram Āzijas zemes, itsevišķi ja ņemam vērā, ka izteikuma autore ir britiete un ir savas kultūrtelpas produkts. Šīs izšuvumu tehnikas, tieši Aari tehnika, tika atvesta uz Eiropu franču aristokrātiem kā izklaides veids, kas vienkārši transformējās Tambour (vai Luneville) tehnikā izšujot nevis auduma virspusē, bet gan apakšā, kas arī laikā gaitā arī sāka dominēt franču modes namos. Tagad nav iedomājama neviena haute couture modesskate bez izšuvumiem Tambour tehnikā, itsevišķi, ja ņemam vērā izšūšanas industrijas realitāti - paraugi izšuvumiem tiek sagatavoti Eiropā un darba dārguma dēļ lielizmēra izšuvumi tiek tomēr ražoti Indijā un eksportēti uz Eiropu atpakaļ. Šo saukt par pieticīgu un pazemīgu tehniku, uz kuras balstās visa augstākā mode, nozīmē absolūti noniecināt Indijas amatniecības vēsturi un kultūru, kā arī Indijas kā ļoti svarīgas sastāvdaļas ignorēšanu izšūšanas industrijā kopumā.
Dekolonizēt izšuvumu sāk palikt par man interesantu tēmu, jo ja atgriežamies pie Baltajiem darbiem, Britu Karaliskajā Izšūšanas skolā man tika mācīts dažādu tehniku apkopojums, kas daļēji man jau bija zināms - pašiem mums letiņiem ir caurās vīles gan tautas tērpos, gan interjerā, un atšķirība starp šīm divām kultūrtelpām ir tā, ka te mēs izšuvām savam pūram, jo bija kaut kā jāpavada garie ziemas vakari, bet Lielbritānijā izšūšana bija aristokrātu izklaide, lai sievietes izklačojas šujot un nelien mācīties un nedod dievs, vēl politikā. Bet nu labi, arī sava pūra sašūšana ir tāds visai problemātisks veids, kā mērīt sievas vērtību, bet nu par to kādu citu reizi.
Mana gala atsauksme - beidzot jāizlasa Roziskas Pārkeres Subversive Stitch (jau ieliku Amazon groziņā), kā pati autore min - “zināt izšūšanas vēsturi ir zināt sieviešu vēsturi”; arī izšūšana neizpaliek no dekolonizācijas konteksta, un šis liek pārskatīt savu laiku studējot Karaliskajā Rokdarbu skolā, uz kādām vērtībām tā ir veidota un balstās. Šīs pārdomas apspriežot ar savu kursabiedreni no Karaliskās Rokdarbu skolas, kas arī bija ārzemju studente tāpat kā es, aizskārām tēmu par to, kā mums ārzemju studentiem izšūšana jau dzīvoja citā kontekstā nekā vietējām kursabiedrenēm, un tas arī būtu interesants temats, ko apskatīt kādu citu reizi.
Nepārtraukti šujot, bet cerams arī vairāk rakstot,
Elīza 🪡
