IZŠUVĒJAS PRAKSES DIENASGRĀMATA | LONDONA
Kā jau minēju pāris mēnešus iepriekš, man bija uznākusi tāda eksistenciālā krīzīte, kas bišķi pa ilgu ievilkās. Jau kopš Janvāra beigām jūtos labāk un pie tā diezgan centīgi piestrādāju, mans lielais mērķis un kulminācija manai labsajūtas atgūšanai bija brauciens uz Londonu, ko pēkšņi izdomāju, ka vajag un, ka vienkārši būs.
Manas attiecības ar Londonu ir bijušas dažādas. Kad man bija 10 gadi, mana sapņu vieta, ko redzēt, bija Londona. Tas bija pirms gadiem 15, bildes no tā brauciena ir smieklīgas un atmiņas ar visādas, ļoti novērojama desmitgadnieka attieksme un pilnīgi atšķirīgās intereses no mammas izpratnes par braucienu. Vēlāk, jau kad man bija 20, es pārvācos dzīvot uz Londonu dēļ studijām; tās jau bija citas ambīcijas un realitāte, man likās, ka izstudēšu un tur varētu padzīvot gadus 10, varbūt. Rezultātā pēc pirmā kursa atbraucu pa vasaru uz Latviju un vairs uz Londonu bez pārdzīvojuma un asarām iekāpt lidmašīnā nevarēju. Bija regulāri pārdzīvojumi par nebūšanu ar ģimeni, strādājot un studējot brīvlaiki man neeksistēja, un līdz ar to mans laiks tur kļuva ļoti emocionāli saasināts.
Un tad atnāca Kovids. Tas bija otrais kurss, bija plānota mammas ciemošanās, vīra, tā laika drauga, ciemošanās un arī dzīvokļa biedrenes vecākus gaidijām ciemos no Štatiem, bet tas viss izlidoja pa logu ātrāk kā to spējām pieņemt. Emocionālo saasinājumu eskalēja apziņa, ka es netieku uz mājām pat ne bišķīt un pat ne uz pāris dienām, nevienu no savējiem samīļot un vienkārši sabučot. Visu manu laiku Londonā es domāju, ka man vienkārši nepatīk tā vide, nesaista kultūra un paši vietējie kā tādi. Izrādijās tā bija depresija un izdegšana no ārkārtīgi saspringtā režīma - ap 30 stundas darba nedēļā, pilna laika studijas 5 dienas nedēļā, bez laika saslimt, atpūsties vai vienkārši pasēdēt ar sevi un savām domām. Piemet klāt perfekcionismu pret sevi, jo tev ārkārtīgi patīk tas, ko tu studē, un tur no cilvēka paliek tikai karkass. Rezultātā, kad sapratu, ka trešajā gadu varu izmantot savu ne-vietējā studenta statusu un mācīties attālināti no Rīgas, es biju tik laimīga pamest Londonu, nu es nevaru izstāstīt cik ļoti laimīga. Sakrāmēju savas mantas, un ar lielām emocijām atgriezos mājās. Jā, bija Kovids, nebija mājas tādas kā bija pirms tam, bet es biju gatava bučot katru bloķeni, katru koku, katru trollejbusu, kas nāca man pretī. Pavadot savu pēdējo studiju gadu Rīgā es tikai tad varēju pievērst uzmanību savai neesošajai labsajūtai kad biju Londonā, un protams, tas bija ļoti satraucoši. Pēc nodota diplomdarba Jūlijā bija jāaizbrauc nokārtot pēdējās lietas, līdz galam izvākt dzīvokli un vēl pateikt Londonai atā; esot tur es nopriecājos par savām veiksmēm - mācīties savā skolā, iegūt sirdsdraugus un mūsu superīgais dzīvoklis foršā rajonā. Bet lidojot projām pavisam, es vispār neredzēju vēlmi tur atgriezties.
Nu ir pagājis pusotrs gads kopš manas iepriekšējās vizītes un es tikko biju atkal Londonā. Man vienkārši sāka pietrūkt. Viens no iemesliem bija Collect Art Fair, kur apskatīt laikmetīgu amatniecību un atgādināt cik profesionāla māksla un amatniecība reāli maksā, pabūt tajā vidē, kur es tiku izaudzināta par sava amata meistaru un līdz ar to atgādināt cik esmu vērta; otrs bija - man sāka pietrūkt tā dzīve, kas man bija, tās mazās lietas. Man kārojās aiziet uz tiem ķēdes restorāniem, kur sevi lutinājām ar dzīvokļa biedreni, kad mums bija sūdīga diena skolā vai dabūjām labu atzīmi par iesniegtajiem darbiem, man gribējās apskatīt un mammai parādīt to rajonu, kur dzīvojām (tur bija skola, kurā mācijās princis Džordžs un Princese Šarlote, svēta lieta atrādīt) un arī vienkārši pietrūka tas kultūras murskulis, kas tur darās. Un es to visu dabūju.
Manas domas par Londonu pamainīja viens arhitekts, kuru intervēju, kas vairākus gadus ar nodzīvoja Londonā pēc studēšanas tur, viņš teica - zini, Londona ir sūdīga vieta, kur dzīvot, bet laba vieta, kur atrasties; un man liekas, tas pārprogrammēja manu skatu uz savu laiku tur. Man bija grūti pieņemt, cik tā pilsēta ir prasīga, tai pat laikā devīga, bet arī nežēlīgi ātra. O, jauna izstāde, tieši manā jomā, bet bāc, rīt pēdējā diena un man ir jāstrādā līdz septiņiem, tieši tā pagāja mans laiks. Tu visu laiku kavē visus notikumus, kas tev būtu tik ļoti noderīgi un vienkārši esi viegli paralizēts savās iespējās, tāpēc man tik ļoti gribējās atkal dzīvot Rīgā. Mums kultūras notikumi šeit ir ļoti kvalitatīvi, tos ir grūti nokavēt, te nedzīvo 9 miljoni cilvēki un man te ir vieta dzīvot ērti, nedalot dzīvokli vēl ar daudz cilvēkiem. Zināju, ka gribu savu ģimeni, gribu būt pie savējiem rokas stiepiena attālumā un ierasties arī uz dzimšanas dienas svinībām, ja tās ir random otrdienas pēcpusdienā nevis ieplānotas 3 mēnešus pirms. Tie visi ir tādi dzīves sīkumi, bet man tas bija un ir svarīgi. Varbūt tieši tāpēc, ka tagad tie sīkumi man ir, bija jābrauc savākt tos sīkumus Londonā. Tikai neesot mājās, es sapratu to reālo cenu un vērtību, tāpat neesot Londonā es sāku saprast to, kas man tur tomēr bija.
Un ja tev ir apkārt kāds studējošais ārzemēs, aizsūti viņam Maiguma zefīrus, Selgas cepumus un Ādažu čipsus, un kad viņš ir atkal mājās, samīļo, uzcep kotletītes un uztaisi kartupeļu biezputru. Tā ir dārgākā valūta kā parādīt, ka mīli un gaidi.
nepārtraukti šujot un rakstot vairāk,
Elīza 🪡
P.S. Iepriecinu ar bildēm no 2008., 2019. un šī gada
