REZIDENCE PIE MAILĪŠIEM. DIENASGRĀMATA
Jau kopš Maija esmu pārmetusies uz izšūšanu uz pilnu slodzi un viens no galvenajiem projektiem dēļ kā man bija iespēja to darīt ir lielais projekts, par kuru runājām un domājām jau vairāk kā gadu. Šis projekts ir Ineses Mailītes un Ivara Mailīša vadībā un tāpēc smejoties saucu to par savu rezidenci pie Mailīšiem. Inese bija mana skolotāja Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā, mācija kompeni un darbu materiālā, un Ivars ir galvenais Dziesmusvētku mākslinieks jau daudzus gadus, un tā ir sanācis, ka mēs visi kopā ar vēl citiem kolēģiem un speciālistiem strādājam pie Līgo karoga kopijas Dziesmusvētku muzejam / ekspozīcijai Mežaparka estrādē par godu 150 gadu Dziesmusvētku pastāvēšanai 2023. gadā.
Kā tas izpaužas - ārkārtīgi garās sarunās par Ivara un Ineses, un arī viņu dēla Austra, pieredzi estrādes projektēšanā un būvēšanā, ideoloģijā un konceptā. Man ir sajūta, ka es dzīvoju un elpoju Mežaparka jauno estrādi katru dienu. Vispozitīvākajā nozīmē!
Mailīši ir man atvēlējuši vietu savā darbnīcā, kas jau ir sapnis - es beidzot izvācu savas šūšanas mēbeles ārā no sava dzīvokļa! Manos 50 kvadrātmetros šobrīd ir sajūta, ka esmu ieguvusi papildus istabu atbrīvojot no darba galda, rāmja, kājām un visām citām pekelēm. Darbnīcā ir daudz logi un gaisma, ideāli, labas tumbas audiālajam nodrošinājumam nebeidzamo šujamstundu garumā, katru rītu Ivars atnāk uz rīta klaču par visu un neko un pats svarīgākais - man pirmo reizi dzīvē ir ērts darba krēsls, uz kura varētu visu dienu nosēdēt un man ir kolēģis Puteklis (Mailīšu kaķis), kas regulāri mani uzpasē. Un es pa lielam dzīvoju Mailīšu dekorācijās - pa logu redzu miniatūrus Rīgas baznīcu torņus, karuseļu zirdziņus, aitas un citus zvērus, kas regulāri ceļo pa Latviju.
Bet tā estrāde man elpo visur blakus, no sākuma nevarēju pierast, ka tāds latviskuma etalons man tepat zem kājām guļ. Burtiskā nozīmē. Darbnīcas grīdas dēļi kaut kad esot bijusi sidraba birzs dziesmu svētkos. Pirmais, ko pamanīju darbnīcā bija trepes, kam ir riteņi un var aizbīdīt prom, prasu Ivaram vai tas speciāli, lai kādam ieriebtu un lai netiek lejā? Viņš man saka - nē, tās vispār ir diriģentu trepes no Dziesmusvētkiem!
Nu tā es tagad tos Dziesmusvētkus varu sākt svinēt jau darbnīcā vien. Bet vispār es esmu ārkārtīgi laimīga un pagodināta strādāt ar un pie Mailīšiem, jūtu, ka manas prasmes un darbs tiek cienīts un novērtēts un tā ir baigā laime, ka tava učene no vidusskolas, kas ir iemācījusi tev būt par to mākslinieku, dizaineri un speciālistu kāds tu esi, atzīst tevi par labu esam!
Šis bija citādāks 1.septembris ar učeni citādās lomās un tas ir tik forši. Un labākam garastāvoklim bilde pie mana super lielā rāmja izšujot Vaidelota tērpa krokas un izbaudot lielos logus. Baigi labie selfiji tur sanāk.
P.S. visas manas skolotājas no nodaļas sevi arī sauc par učenēm, es no viņām šito aizguvu.
Nepārtaukti šujot,
Elīza 🪡
