REZIDENCE PIE MAILĪŠIEM. DIENASGRĀMATA | ESTRĀDE

Jau četras nedēļas šuju Līgo karogu. Pirmais šoka un sajūsmas vilnis tākā būtu aprāvies, rokas ar iešuvušās un pirmie pirksti ir palikuši jūtīgi no smalkajām adatām. Termiņi un laika plānošana kaut kur elpo pakausī un rudenīgais vējš ik pa brīdim iesvilpo darbnīcas logu rūtīs. Šonedēļ tomēr pārvācu savu šujamo uz iekštelpām, turpatās Mailīšu verandā, kur divas no sienām ir logi, gaisma vēljoprojām man netrūkst un par to arī priecājos. Verandā uz mani vairs neskatās grīda, kas ir taisīta no estrādes dēļiem, kā arī diriģentu kāpnes man arī liek mieru, bet ir jauns artefakts, kas ir ļoti jūtams atmosfērā - Imanta Ziedoņa masīvā bufete. Man liekas, ka Mailīšiem vajadzētu kā muzeja krājumā, pie katras lietas mājās lapiņu ar vēsturi un kā tika iegūts. Bet ne par to stāsts.

Šodien kaut kā tā sakrita, ka beidzot tiku uz eksursiju pa jauno estrādi. Zinu, man arī kauns, ka tikai tagad. Staigāju un klausījos, klausījos un skatījos, un pa lielam vienīgās grūtības ar kurām saskāros bija vienkārši neraudāt. Kaut kā tā estrāde simbolizē tik nenormāli daudz, tā tiešām ir tāda svētnīca kaut kam tik nopietnam kā latviskums pašā saknē, kaut kāds mūsu latvieša DNS. Inese un Ivars Mailīši ir autori Sidraba birzij, kas ir virs pašas estrādes, un tā arī viņi man parakstijās uz rāmja pirms sāku šūt karogu. Ar Austri Mailīti iepazinos pirms pāris nedēļām un jau tad man likās kaut kas nereāls, satikt tik lielu un nopietnu autoru kaut kam tik lielam un nopietnam. Nu šodien kāpjot tajā estrādē es vienkārši jutu tik daudz lepnuma, ka likās vieglāk būs uzsprāgt. Esmu arhitektūras entuziasts un parasti pieturos pie brutālisma, bet šis monuments latvietībai tā sakustināja kaut ko manī iekšā, ka nevar izstāstīt. Mēs ekskursanti arī godam nodziedājām vienu īsu dziesmiņu augšā estrādē, lai tāda labi padarīta darba sajūta un sekojām tālāk gidei.

Izstaigājām iekštelpas un nonācām Kokaru zālē, kurā risinājās forums saistībā ar topošo dziesmusvētku ekspozīciju, kurai tas karogs tiek šūts. Un te sanāca kopā tā monumentālā un visu pasakošā arhitektūra, ar pārdomātajiem risinājumiem un attiecīgajiem speciālistiem, ar laikmetīgu un modernu konceptu mūsu dziesmusvētku tradīcijas izklāstam un sajūtas radīšanai, ka man atkal nebija vārdu. Nu labi, tagad man viens ir, izcilība.

Es lepojos, ka ir bijusi iespēja un tika veltīts finansējums tik nopietnai būvei, kas ir nostabilizējusi dziesmusvētku tradīciju uz spēcīgiem pamatiem nākotnei; es lepojos, ka var just, ka ir iesaistīti tik daudz speciālisti, lai šo izcilību sasniegtu; es lepojos, ka esmu maza daļiņa no šīs dziesmusvētku tradīcijas un ekspozīcijas, un ka piedalos ar to, ko māku vislabāk - ar dūrienu; un es ļoti lepojos, ka mums ir tik bagāta kultūra, kuras dēļ dzīvoju Latvijā nevis kur citur.

Nepārtaukti šujot, bet jau ar sāpošiem pirkstiem,

Elīza 🪡

P.S. Lasu sevi kopā pa gabaliņiem tomēr, jo laikam sanāca uzsprāgt.