602. SĒRIJAS HRONIKAS | VISS SĀKAS MĀJĀS
Kā jau visiem ir zināms, mans entuziasms ir vērsts uz Padomju laika dzīvokļu ēku apbūvi un Padomju dizaina estētiku kopumā. Nu pa lielam, tas viss sākas mājās. Burtiski.
602. sērijas paneļu ēka ir manas mājas jau sen, pirmā pieredze bija 4 istabu dzīvoklis, kopš otrās klases 2 istabu dzīvoklis. Kamēr studēju ārzemēs es biju paņēmusi pauzi no šīm attiecībām ar māju un kaut kā tā sanāca, ka studējot milzīgā pilī / muzejā, kas ir pārplūdusi greznībā, es spēju domāt tikai par bloķenēm. Man paveicās tikt pie E.Ozolas un M.Groskaufmaņa grāmas "Kopā un atsevišķi", kas manī iedibināja to izpētes un mīlestības sēkliņu par šo tēmu. Lieliska grāmata vispār, mana mīļākā. Bet nu jā, studijas beidzās un varēju atgriezties savā dzīvoklī, bet šoreiz ar vīru un jaunu skatu uz dzīvi.
Ievācoties atpakaļ šajā mājā bija pārsteigums, ka pensionāri ir gājuši mazumā, ir ievākušās jaunas ģimenes un notiek kaut kāda dzīvība. Protams, ir vērtības, kas nekad neizmirst: mūžīgi nelaimīgā kaimiņiene, kurai viss ir par skaļu, cigarešu smaka, kas nāk pa ventilācijas lūku un ik pa brīdim piečurātais lifts. Bet mans lielākais pārsteigums bija ar augšējo kaimiņu. Šitas ir mans mīļākais stāsts par to, kā iepazīstas kaimiņi 21. gadsimtā.
Es biju izšuvusi vienu Mežciema bloķeni, ar kuru beidzot saņēmos padalīties Mežciemam veltītajā Facebook grupā. Kāds no skatītājiem šo darbu bija nošērojis Tviterī ar tekstu "kāda Elīza Māra izšuj Mežciemu" un es tik redzu, ka man Instagramā tikai iebirst pa kādam jaunam sekotājam.
Pēkšņi man atnāk ziņa no jauna sekotāja: "čau, redzu, ka tev ir interese par Mežciemu un Padomju arhitektūru, un lasīju par tavu ideju Mežciemam izveidot tūrisma kampaņu. Ja tev vajag palīgu, es varētu iesaistīties." No sākuma es nesapratu, kā viņš zin par tūrisma kampaņu, jo to es biju apsvērusi diplomdarba laikā, kā pievienoto vērtību, bet neatceros, ka būtu kādam to publiski izteikusi. Izrādās, es to biju ielikusi Instagramā un par to laimīgi aizmirsusi. Viņš man atsūta vienu manu ierakstu ar bildi no manas mājas un raksta, ka tajā bildē vispār var redzēt viņa logus. Es lēnā garā saprotu, ka viņš ir mans augšējais kaimiņš. Kad taisijām iepazīšanās kafijošanu un sitām kaimiņu klaču, izrādās abi esam mācijušies vienā skolā un mūsu entuziasms par mūsu māju, Padomju arhitektūru un līdzi nākošo dizaina estētiku ir neizmērāms. Esam uz viena viļņa.
Latvijas Arhitektu savienība vasarā rīkoja Industriālā Mantojuma dienas, kas mums ar kaimiņu ļoti ģeld, vakar satikāmies noslēdzošajā paneļdiskusijā tēmā "Mantinieki". Pēc pasākuma mājās braucot pārrunājām iespaidus un viedokļus, kā arī jūsmojām par viena otra daiļradi šajā tēmā. Reinijs ir topošais arhitekts, es izšuvēja, dzīvojam viens zem otra vienādos dzīvokļos, ejam uz vieniem un tiem pašiem pasākumiem, un vakar vakara beigās Reinijs man iedeva Zaigas un Māra Gaiļa grāmatu "Mēbeles jauniem cilvēkiem", a es viņam pretī divas izbirušās flīzītes no mūsu mājas fasādes.
Laikam varu teikt, ka esam mājā uzsākuši grāmatu klubiņu, šobrīd studiju ietvaros Kultūras mantojuma jomā Tūrisma kursā varēšu ķerties klāt tai tūrisma kampaņai un tad jau vēl redzēs, kur Mežciems mani aizvedīs. Ā, un vispār visiem tagad līdz decembrim ir ļoti aktīvi jātur īkšķi, jo esmu pieteikusi savu diplomdarbu LV-1079 triennālei, kas risināsies Rīgā nākamgad. Man vajag taču viņu vismaz vienreiz izstādīt!
nepārtraukti šujot un jūsmojot par bloķenēm,
Elīza 🪡
