ROK-DARBI DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ | VIEDOKLIS

Pirms nedēļas vai divām tepat Facebook man acīs iekrita Dekoratīvās Mākslas un Dizaina muzeja ieraksts par tuvojošos jauno izstādi ROK-DARBI. Vizuāli un tematiski tiku uzrunāta ļoti ātri, vizuālais noformējums man atsita laikmetīgās amatniecības izstādes Londonā Somerset house, protams, ar šo ierakstu dalījos nepacietībā redzēt kāda šī izstāde būs.

Nu, vakar bija tā diena, kad zvaigznes un laiks sakrita tik veiksmīgi, un izstādi apmeklēju. Pirms gāju iekšā muzejā vēl tieši nobildēju afišu un plakātu dēļ lieliskā dizaina. Nopirkt biļeti, apskatīt izstādi un iziet no muzeja ar vilšanos man aizņēma 10 minūtes. Nosaukums ieintriģējošs un cerīgs - laikmetīgie rokdarbi 20.gs. 60-80tajos gados Latvijā; kā izrādās, tika izstādīti tikai un vienīgi gobelēni.

Sākšu ar nenoliedzamo - neesmu gobelēnu cilvēks, es tos nesaprotu un nebaudu. Vilšanās iemesls bija tas, ka jutos apmānīta. Atkal gobelēni. Nesen šajā muzejā bija Edīte Pauls-Vīgnere personālizstāde ar gobelēniem, ja nemaldos 2019. gadā. Es tiešām gaidīju kaut ko jaunu, foršu, svaigu, varbūt pat vecu, bet jaunās vēsmās. Nu jebko, kas ir rokdarbi un es varētu papriecāties, ka tie kaut kur tiek izstādīti.

Rokdarbi, amatniecība, dizains un māksla ir ļoti aktuāls diskurss manā radošajā praksē, kur es periodiski aizplūstu no viena stūra uz otru cenšoties atrast, kas mani identificē vistiešāk un viss ir tik ļoti atkarīgs no ārpusējām ietekmēm. Aizejot Londonā uz Somerset house uz Collect Art Fair, kur galerijas un studijas izstāda un pārdod savus darbus tik ārkārtīgi estētiski baudāmi un tik kvalitatīvi, ka netici, ka vari tam staigāt cauri un elpot blakus, ļauj ticēt, ka esi tehnikā bāzēts dizainers; ka to var darīt skaisti un neviens neprasīs vai tu to dari tikai brīvajā laikā;

Aizejot uz Brīvdabas muzeju redzēt detalizētos suvenīrus un eksponātus, kuri glabā tik lielu amatniecības vēsturi un nozīmi, stāstu par pavadīto laiku un vērtību, es skatos un redzu, ka māku es "tik", un man kur augt ir "tik"; testēju to robežu cik ļoti esmu amatnieks;

Esot mājās vakarā un brīvdienās paņemot adīkli vai kārtējo mazo krustdūriena šujamo es novērtēju to mieru un piepildījumu, ko šie rokdarbi man dod. Iepostoju aplikācijā Making, kas ir pa lielam Instagrams rokdarbniekiem un centrējas ap komūnu un labsajūtu, kuru gūstam no radīšanas, un palielos par padarīto. Tad es neiebilstu būt par rokdarbnieku;

Un mākslu es skatos mākslas muzejā. Varu uzslavēt Latvijas Nacionālais mākslas muzejs , ka ES_TEXT izstādē redzēju pa izšuvumam, arī izstādēs pirms tam. Man dod to sajūtu, ka tas, ko es arī daru tomēr ir saredzams un cik svarīgi, ka kāds to grib redzēt un rādīt citiem. Varbūt tur ir tas mans rūgtums par ROK-DARBIEM, jo šī tiešām bija izstāde, kur man likās es redzēšu sevi citos izšuvumos, adījumos, jebkur, a tur man priekšā gobelēni. Un man nevar pārmest, ka rokdarbu izstādē cerēju ieraudzīt izšuvumu, ja tikko redzēju izšuvumu izstādē par tekstu. Pēc šīs izstādes apmeklējuma es cerēju lepoties, ka esmu rokdarbnieks, jo arī tie tiek līdz muzejiem un izstādēm un tas varētu paplašināt manu un sabiedrības definīciju par to, kas ir rokdarbnieks, ka tas viss nebeidzas zeķēs un tamborētās sedziņās, un es zinu, ka muzejam krājumā noteikti ir forši rokdarbi.

Zinu, ka esmu tiem četriem stūriem pa vidu, un kaktā jau mani neviens nesūta. Šis viss ir par muzejiem un viņu spējām, galu galā arī mans profesionālais kretīnisms - kā nekā kultūras mantojuma studijas ir mans maģistrantūras virziens. Ja šajos pirmajos divos mēnešos no progammas esmu klausījusies tikai teorētiski, ka muzeji ir viens no galvenajiem rīkiem identitātes veidošanā kultūrā, tad rakstot šo es esmu to pieredzējusi arī personīgi. Kā viena no pasniedzējām Astrīda Rogule lekcijā stāstija - uz muzeju jāiet, lai kaut ko justu, patikšanu, nepatikšanu, garlaicību, visu; tas pierāda, ka arī es veidoju savu izpratni par savu identitāti muzejos.

Anyway long story short - pēc šodienas izstādes apmeklējuma es neesmu rokdarbnieks.

šujot un cerot uz adīkli drīzumā,

Elīza 🪡